Kad viss ir beidzies

Attiecību būšanai ir tāda dīvainība, kurai galarezultāts, pat iepriekš prognozēts, var izrādīties pavisam savādāks nekā plānots…

Ja skaidrs, ka kopā būšana nesanāks, tad jāšķiras un viss. Tāds “kaķa astes stiepšanas” variants neder… Ja nav, tad nav…

Aiziet prom ir grūti. Viss ir tik pierasts un izveidojusies pat noteikta rutīna ar attiecīgo cilvēku, bet reizēm vajag drosmi, lai visu izbeigtu un vienkārši dzīvot tālāk. 

 

 

Neviens no mums nav ideāls, tāpēc savu otro pusīti nevajadzētu censties pārveidot pēc saviem ieskatiem, bet gan – mācīties no viņa, pieņemt to labo, kas viņā ir, saskatīt  labās īpašības un censties paskatīties uz to daudz savādākām acīm. Divu vienādu cilvēku nav! Bet tomēr par spīti visam, savus partnerus mēdzam idealizēt un pieprasīt no tiem visnekļūdīgāko rīcību. Ja kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta, liekas, ka viss ir galīgi garām un strīdi ir neizbēgami. Daudzos gadījumos to var norakstīt uz rakstura īpatnībām un dažādiem ieradumiem, kurus mēs akceptējam, taču līdz zināmai robežai. Māksla ir mācēt otru cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir. Mēs esam radīti, lai ikviens otru papildinātu, lai būtu komanda un cīnītos kopā, jo ar bēgšanu problēmas neatrisinās.

  

Pārtraukt attiecības ir grūti, jo pieķeršanās, kopdzīve, nākotnes plāni. Turklāt sajūta, kad attiecības ir beigušās, ir nojauta, ka kaut kas ļoti būtisks trūkst, kaut kas tāds, ko atgūt nav iespējams, jo tas ir saplīsis.  

 

 Tas ir pats zemākais noskaņojuma punkts, kuram vienkārši jātiek pāri, ja ir kaut kādas sāpes, tad tās ir jāizsāp. Apkārt ir daudz tuvu cilvēku, kas grib un centīsies palīdzēt, kad tas būs nepieciešams, vajag tikai uzrunāt viņus. Pēc smaga kritiena zemāk vairs nav kur krist, iespējams tikai kāpt uz augšu.

 

Bet patiesībā jau tas viss atkarīgs no pašiem, no tā cik liela vēlme uzturēt tās attiecības, kā sākumā.

Mīli cilvēku tādu, kāds viņš ir, bet nevis tādu, kā tu viņu iedomājies.

  

B. Strafovs ir teicis: „Nav nekā tāda, ko cilvēka sirds nespētu saprast, ir tikai lietas, ko cilvēka prāts atsakās pieņemt.”

Kas ir veiksme, kas neveiksme?!

Veiksme, neveiksme patiesībā ir tavā prātā. Tāpat kā labais piesaista labo, sliktais-slikto. Jo sliktāk jutīsies, jo sliktāk izskatīsies. Ja tu spēj domāt pozitīvi un vairāk par to, kā tev ir, nevis par to, kā nav, jau nozīmē, ka būsi priecīgāks un laimīgāks nekā tie, kas krīt panikā pēc katra slikta sapņa, nejauši sasitas glāzes, nolauzta kurpes papēža un lietainas dienas.

Pamostoties no rīta un novērtēt visu, kas tev ir, ir vienkārši labs iesākums dienai. Nu padomā: tu esi dzīvs, ar taviem mīļajiem un apkārtējiem viss ir kārtībā, tevī pašā ir pietiekami daudz enerģijas, lai dotos iekšā ikdienā, galu galā – pasaulē! Tā arī ir īsta veiksme. Un tas, ka ar tevi dažbrīd atgadās kas slikts, vēl nenozīmē, ka esi neveiksmīgs. Ikvienam reizēm mēdz šķist – nu nekas man neizdodas! Bet tad ir mazliet jāapstājas, jāpadomā par to, ko esi darījis nepareizi, jāmēģina tas vērst par labu un jājiet tālāk. Tiesa gan, lai domātu pozitīvi, ir jāpiepūlas, jo priecāties un apjaust to, kas tev pieder, ir grūtāk nekā žēloties par to, kā tik visa tev nav. Bet pati lielākā veiksme droši vien ir sajūta, ka tevi kāds mīl un tu spēj mīlēt.

Kaut ko dzīvē mainīt – tas ir darbs, bet kardināli mainīt – vēl lielāks darbs. Tev pašam vien jāizvēlas vai turpināt gausties un neko nedarīt vai arī beidzot ieraudzīt, ka dzīve nav tikai vienas krāsas – baltas vai melnas. Pamodini savu veiksmi pats! Nečīksti un nežēlojies, tāpat ar to neko neatrisināsi tāpēc labāk novērtē to, kas tev šajā brīdī ir!

Par Latviju…

Lai kā gribētos būt Latvijas patriotam, saprotu, ka tam nav jēgas. Valsts vara, un viss pārējais ir vienkārši tik bezcerīgs, ka neko labu nevaru pateikt.

Kāpēc Latvijā nav normāluv skolu? Kāpēc Latvijā nav normālu ārstniecības iestāžu? Kāpec Latvijā nav iespēja kvalitatīvi nodarboties ar sportu ikvienam, pie tam bez maksas? (dažiem idivīdiem ir šādas iespējas)

Visā pasaulē ir grūti, katram pašam par sevi jācīnās, ir valstis, kurās ir daudz daudz sliktāk, tomēr vai mēs esam tik slikti, ka pie mums ir šāda situācija. Karš un privatizācijas, un viss pārējais neko labu no vēstures nenesa, tomēr kāpēc mūsu jaunajai sabiedrībai tiek mācīts kā zagt? Kāpēc tauta tiek nodzirdīta? Ir diezgan daudz paziņas laukos, tomēr neko citu kā skolotāju trūkumu, jauniešu dzerstīšanos utt nedzirdu. Nedzirdu kā cilvēki saprastu savu situāciju un censtos par labāku dzīvi.

Kāpēc daudzi gudrākie cilvēki no Latvijas aizbrauc? Varbūt viņi vēlas dzīvot kā cilvēki? Maksāt nodokļus un saņemt atbilstošu izglītību, medicīnu un visu pārējo? Varbūt viņi nevēlās gaidīt tos 10 vai pat vairāk gadus, kad Latvija būs attīstījusies?

Atzīstu, ka man Latvija patīk, patīk lauki un meži. Tomēr, kāpēc nav patritisms, kāds bija pirmās Latvijas laikā, Latvijas Zelta laikmetā? Manuprāt cilvēku smadzenes ir pārāk izskalotas, Latvijā valda noslāņotība. Valsts nauda tiek šķērdēta pa labi un pa kreisi.
Piedodiet, ja esat valsts patriots un liels optimists, tomēr valstī kaut kas nav.

Mēs tomēr varam arī reizēm lepoties – mums ir lēts alkohols, it īpaši stiprais. Tas laikam ir domāts, lai iedzīvotāji varētu mazināt savu krenķus un bēdas, vismaz kaut kur valsts par mums rūpējās.

Protams ir arī mazliet pozitīvāka lieta, tie kuri mācās un ir gudri, tiem nav problēmu ne ar darbu, ne ar izglītību. Ir iespējas.

Šo rakstu rakstīju, lai izteiktu sašutumu, par to kāda ir Zviedrija salīdzinājumā ar Latviju. Esam tomēr banānu republika.

Cenšos, bet atkal un atkal no jauna.

Esmu uzstādijis savus mērķus, tomēr lai cik dīvaini tas nebūtu, nespēju koncentrēties, lai visu iecerēto varētu panākt.
Viens no maniem mērķiem, jeb šā brīža prioritātēm ir atsākt blogošanu un rakstīt apmēram 1 rakstu 1 -2 dienās.
Tāpēc, lai labāk izprastu savu situāciju esmu izlēmis uzrakstīt rakstu par savu problēmu.
Kā panākt, lai atrastu laiku blogošanai un vai tas maz ir nepieciešams?
Laiku esmu nolēmis atrast ļoti vienkārši – saplānot. Tas pat nav nemaz tik grūti. Laiks man pietiek, bet, lai cik dīvaini tas nebūtu. Brīžos, kad esmu brīvs, kaut kā nevelk rakstīt.
Zinu, ka tas ir nepieciešams, jo tas ir labs veids kā attīstīt sevi, uzzināt daudzas jaunas lietas par sevi, sakārtot savu dzīvi tā, lai tā būtu kārtīga un bez nevajadzīgām lietām.
Šodien noskatījos filmu (Henry Poole Is Here), kas mazliet tomēr iedvesmoja. Par tēmu, ja šī būtu mana pēdējā diena, jeb par to, ka nolemts cilvēks nāvei un atlikušo dzīvi jānodzīvo laimīgi. Liek aizdomāties. Bloga sakarā domāju, ka ja es savas dienas neizniekotu, ko es patlaban arī daru, tad būtu sajūta, ka padaru vairāk. Ir mazliet sajūta, ka daru par maz.
Ceru, ka būs rezultāts.

Apskaidrība

OSHO – meistaru (garīgo skolotāju) gudrība:

Apskaidrība nozīmē…
1. Nesteigties, nesatraukties un lieki netērēt nevienu dzīves brīdi.
2. Vienmēr dzīvot tagadnē un domāt par pagātni vai nākotni tikai tad, kad tas ir absolūti attaisnoti.
3. Nebēdāties, nenožēlot. Tā ir dziļa izpratne par to, ka katra nožēla ir jauna kļūda.
4. Būt saskaņā ar savu personīgo dabu un ļaut citiem brīvi būt saskaņā ar viņiem atbilstošo dabu.
5. Nepārtraukti, sirsnīgi, veselīgi smiekli, galvenokārt pašam par sevi!

Apskaidrība tā ir spēja…
1. Mācīties gan no augstākstāvošajiem, gan no zemākstāvošajiem, gan no vidējiem, gan no muļķiem.
2. Uzmanīgi klausīties bez jebkāda cita domāšanas procesa, kas mudž prātā.
3. Klusējot sēdēt skolotāja priekšā.
4. Neapslāpēt savas emocijas!
5. Izturēt neciešamas sāpes un bezgalīgus apvainojumu pat nepamirkšķinot aci.
6. Rīkoties nevainojami vienmēr, ikkatru brīdi un saskaņā ar konkrēto situāciju.
7. Brīvi grozīties citu cilvēku sabiedrībā, nezaudējot pašpārliecinātību un nezaudējot savu unikalitāti!

Apskaidrība tā ir…
1. Mīlestība un mīlestība tā drīzāk ir beznosacījuma labestība un labvēlība pret visām radītajām būtnēm.
2. Pilnīga augstprātības zaudēšana, sevis samazināšana līdz nullei.
3. Neļaut sev vērtēt citus.
4. Noskaidrot, ko tu patiesi vēlies darīt, un to izpildi!
5. Zināt savas dzīves mērķi un jēgu un darboties atbilstoši tam katru brīdi.
6. Māksla uzturēt iekšējo klusumu uz visa tā fona, kas valda pasaulē.
7. Dzīvot sabiedrībā, bet sekot, lai sabiedrība nedzīvotu jūsos.
8. Būt vienmēr bezrūpīgā… bezbailīgā … pārgalvīgā noskaņojumā un stāvoklī.
9. Neveidot ieradumus!
10. Vienmēr veltīt sevi tieši tam uzdevumam, kas tiek pildīts dotajā brīdī.

Apskaidrība tā ir izpratne par to, ka…
1.Tu radi savu realitāti, tava ticība formē tavu pārdzīvojumu.
2. Nekas nav nejaušs – viss notiek saskaņā ar izvēli.
3. Katra potenciāls ir bezgalīgs.
4. TU – tas ir viss, kas pastāv!
5. Tu esi savs Guru.
6. Tu nevari būt pilnībā apskaidrots.
7. Tas, ko tu redzi jebkurā konkrētā brīdī ir tikai daļa patiesības, tikai viens tās aspekts vai dimensija.
8. Tu nevari nest apskaidrību citiem un neviens nevar apskaidrot tevi.
9. “Ir labais un ir ļaunais” un “nav nedz labā, nedz ļaunā”.
10. Laiks tā ir vislielākā ilūzija.
11. Būtībā nav nekādu uzvedības noteikumu un priekšrakstu, visa dzīve pamatā ir brīva savu personīgo simpātiju un antipātiju izpēte.