Apskaidrība

OSHO – meistaru (garīgo skolotāju) gudrība:

Apskaidrība nozīmē…
1. Nesteigties, nesatraukties un lieki netērēt nevienu dzīves brīdi.
2. Vienmēr dzīvot tagadnē un domāt par pagātni vai nākotni tikai tad, kad tas ir absolūti attaisnoti.
3. Nebēdāties, nenožēlot. Tā ir dziļa izpratne par to, ka katra nožēla ir jauna kļūda.
4. Būt saskaņā ar savu personīgo dabu un ļaut citiem brīvi būt saskaņā ar viņiem atbilstošo dabu.
5. Nepārtraukti, sirsnīgi, veselīgi smiekli, galvenokārt pašam par sevi!

Apskaidrība tā ir spēja…
1. Mācīties gan no augstākstāvošajiem, gan no zemākstāvošajiem, gan no vidējiem, gan no muļķiem.
2. Uzmanīgi klausīties bez jebkāda cita domāšanas procesa, kas mudž prātā.
3. Klusējot sēdēt skolotāja priekšā.
4. Neapslāpēt savas emocijas!
5. Izturēt neciešamas sāpes un bezgalīgus apvainojumu pat nepamirkšķinot aci.
6. Rīkoties nevainojami vienmēr, ikkatru brīdi un saskaņā ar konkrēto situāciju.
7. Brīvi grozīties citu cilvēku sabiedrībā, nezaudējot pašpārliecinātību un nezaudējot savu unikalitāti!

Apskaidrība tā ir…
1. Mīlestība un mīlestība tā drīzāk ir beznosacījuma labestība un labvēlība pret visām radītajām būtnēm.
2. Pilnīga augstprātības zaudēšana, sevis samazināšana līdz nullei.
3. Neļaut sev vērtēt citus.
4. Noskaidrot, ko tu patiesi vēlies darīt, un to izpildi!
5. Zināt savas dzīves mērķi un jēgu un darboties atbilstoši tam katru brīdi.
6. Māksla uzturēt iekšējo klusumu uz visa tā fona, kas valda pasaulē.
7. Dzīvot sabiedrībā, bet sekot, lai sabiedrība nedzīvotu jūsos.
8. Būt vienmēr bezrūpīgā… bezbailīgā … pārgalvīgā noskaņojumā un stāvoklī.
9. Neveidot ieradumus!
10. Vienmēr veltīt sevi tieši tam uzdevumam, kas tiek pildīts dotajā brīdī.

Apskaidrība tā ir izpratne par to, ka…
1.Tu radi savu realitāti, tava ticība formē tavu pārdzīvojumu.
2. Nekas nav nejaušs – viss notiek saskaņā ar izvēli.
3. Katra potenciāls ir bezgalīgs.
4. TU – tas ir viss, kas pastāv!
5. Tu esi savs Guru.
6. Tu nevari būt pilnībā apskaidrots.
7. Tas, ko tu redzi jebkurā konkrētā brīdī ir tikai daļa patiesības, tikai viens tās aspekts vai dimensija.
8. Tu nevari nest apskaidrību citiem un neviens nevar apskaidrot tevi.
9. “Ir labais un ir ļaunais” un “nav nedz labā, nedz ļaunā”.
10. Laiks tā ir vislielākā ilūzija.
11. Būtībā nav nekādu uzvedības noteikumu un priekšrakstu, visa dzīve pamatā ir brīva savu personīgo simpātiju un antipātiju izpēte.

F. Nīče nedaudz par budismu (Antikrists)

20

Apsūdzēdams kristietību, es negribētu nodarīt netaisnību radniecīgai un vēl lielāku piekritēju skaitu ieguvušajai reliģijai – budismam. Abas sader kopā kā nihilistiskas reliģijas; tās dekadences reliģijas, bet dīvainā veidā atšķirīgas. Par to, ka tās tagad iespējams salīdzināt, kristietības kritiķis ir dziļi pateicīgs indiešu gudrajiem.

Budisms ir simtkārt reālistiskās par kristietību. Tas izmanto no gadu tūkstošiem ilgas filosofiskas kustības izrietošu objektīvu un aukstasinīgu problēmu izvirzīšanas metodi. Dieva jēdziens jau bija atmests, kad radās budisms. Budisms ir vienīgā patiesi pozitīvā reliģija, ko mums rāda vēsture, pat savā atziņas teorijā (stingrā fenomenālismā) tas nesaka vairs “Cīņa pret grēkiem”, bet gan, priekšplānā izvirzot realitāti, “cīņa pret ciešanām”. Pašapmānu ar morāles jēdzieniem budisms jau atmetis – ar to budisms dziļi atšķiras no kristietības; manā valodā – tas faktiski nostājies viņpus labā un ļaunā. Divi fizioloģiski fakti, uz kuriem budisms balstās un kurus aplūko, ir, pirmkārt, pārlieku lielā sensibilitāte, kas izpaužas kā rafinēta sāpju spēja, un, otrkārt, pārapgarotība, pārāk ilga dzīve jēdzienu un loģisko procedūru sfēra, kuras dēļ personiskais instinkts cieš zaudējumus “nepersoniskā” labā (abus stāvokļus no savas pieredzes pazīs vismaz daži mani lasītāji, man pašam līdzīgie – “objektīvie”). Šie psiholoģiskie nosacījumi ir izraisījuši depresiju, kuras profilakse Buda izmanto dzīvi brīvībā, klejotāju dzīvi; mērenību izvēlē un uzturā, piesardzību pret visu spirituosa (spirtu saturoš [latīņu val.] ); tādu pašu piesardzību pret visiem afektiem, kas rada žulti un sakarsē asinis; nekādu rūpju ne par sevi, nedz citiem. Viņš izvirza priekšstatus, kas vai nu dod mieru, vai uzjautrina – viņš atrod līdzekli atradināties no citiem cilvēkiem. Viņš saprot labsirdību, labambūšanu kā prasību pēc veselības. Lūgšana ir atmesta tāpat kā askētisms; nekāda kategoriska imperatīva, nekādas piespiešanas vispār – pat ne klosterī, no kura vienmēr var aiziet.

Tie visi ir līdzekļi, lai vēl pastiprinātu pārlieko kairināmību. Tieši tāpēc viņš arī neprasa nekādu cīņu pret citādi domājošajiem; viņa mācība neaizsargājas ne pret ko citu kā vien pret atriebību, nepatiku, ļaunatminību (“ienaids nedarīgs galu ienaidam” – visa budisma aizkustinošākais piedziedājums). Un tas ir pareizi: taisni šie afekti ir pilnīgi neveselīgi no diētisko pamatnolūku viedokļa. Garīgo nogurumu, ko Buda atrod cilvēkos un kas izpaužas pārāk lielā “objektivitāte” (tas ir individuālo interešu pavājinājums, pašlepnuma, “egoisma” zudums), viņs apkaro, stingri attiecinot uz personu arī garīgās intereses. Budas mācībā egoisms top par pienākumu; formulas “Viens pats ir svarīgs” regulē un ierobežo visu garīgo diētu (droši vien būs vietā atcerēties kādu atēnieti, kurš līdzīgā kārtā pieteica karu “tīrajam zinātniskumam” – Sokrātu, kurš personisko egoismu padarīja par morāles problēmu).

Filozofijas jēdziens

Filosofijas priekšmetu nosaka jautājumu loks, par kuriem tā interesējas. Jāņem vērā, ka jautājumi gadsimtu gaitā ir ievērojami mainījušies. Viens no pirmajiem, filosofiskajā ziņā visplašākajiem un dziļākajiem jautājumiem ir sengrieķu filosofa Parmenīda jautājums: kāpēc ir esamība un nevis nekas?