Vai catar coquinho.

F. Nīče nedaudz par budismu (Antikrists)

Posted in Filozofija, Uncategorized by pandaselephants on Aprīlis 27, 2008

20

Apsūdzēdams kristietību, es negribētu nodarīt netaisnību radniecīgai un vēl lielāku piekritēju skaitu ieguvušajai reliģijai – budismam. Abas sader kopā kā nihilistiskas reliģijas; tās dekadences reliģijas, bet dīvainā veidā atšķirīgas. Par to, ka tās tagad iespējams salīdzināt, kristietības kritiķis ir dziļi pateicīgs indiešu gudrajiem.

Budisms ir simtkārt reālistiskās par kristietību. Tas izmanto no gadu tūkstošiem ilgas filosofiskas kustības izrietošu objektīvu un aukstasinīgu problēmu izvirzīšanas metodi. Dieva jēdziens jau bija atmests, kad radās budisms. Budisms ir vienīgā patiesi pozitīvā reliģija, ko mums rāda vēsture, pat savā atziņas teorijā (stingrā fenomenālismā) tas nesaka vairs “Cīņa pret grēkiem”, bet gan, priekšplānā izvirzot realitāti, “cīņa pret ciešanām”. Pašapmānu ar morāles jēdzieniem budisms jau atmetis – ar to budisms dziļi atšķiras no kristietības; manā valodā – tas faktiski nostājies viņpus labā un ļaunā. Divi fizioloģiski fakti, uz kuriem budisms balstās un kurus aplūko, ir, pirmkārt, pārlieku lielā sensibilitāte, kas izpaužas kā rafinēta sāpju spēja, un, otrkārt, pārapgarotība, pārāk ilga dzīve jēdzienu un loģisko procedūru sfēra, kuras dēļ personiskais instinkts cieš zaudējumus “nepersoniskā” labā (abus stāvokļus no savas pieredzes pazīs vismaz daži mani lasītāji, man pašam līdzīgie – “objektīvie”). Šie psiholoģiskie nosacījumi ir izraisījuši depresiju, kuras profilakse Buda izmanto dzīvi brīvībā, klejotāju dzīvi; mērenību izvēlē un uzturā, piesardzību pret visu spirituosa (spirtu saturoš [latīņu val.] ); tādu pašu piesardzību pret visiem afektiem, kas rada žulti un sakarsē asinis; nekādu rūpju ne par sevi, nedz citiem. Viņš izvirza priekšstatus, kas vai nu dod mieru, vai uzjautrina – viņš atrod līdzekli atradināties no citiem cilvēkiem. Viņš saprot labsirdību, labambūšanu kā prasību pēc veselības. Lūgšana ir atmesta tāpat kā askētisms; nekāda kategoriska imperatīva, nekādas piespiešanas vispār – pat ne klosterī, no kura vienmēr var aiziet.

Tie visi ir līdzekļi, lai vēl pastiprinātu pārlieko kairināmību. Tieši tāpēc viņš arī neprasa nekādu cīņu pret citādi domājošajiem; viņa mācība neaizsargājas ne pret ko citu kā vien pret atriebību, nepatiku, ļaunatminību (“ienaids nedarīgs galu ienaidam” – visa budisma aizkustinošākais piedziedājums). Un tas ir pareizi: taisni šie afekti ir pilnīgi neveselīgi no diētisko pamatnolūku viedokļa. Garīgo nogurumu, ko Buda atrod cilvēkos un kas izpaužas pārāk lielā “objektivitāte” (tas ir individuālo interešu pavājinājums, pašlepnuma, “egoisma” zudums), viņs apkaro, stingri attiecinot uz personu arī garīgās intereses. Budas mācībā egoisms top par pienākumu; formulas “Viens pats ir svarīgs” regulē un ierobežo visu garīgo diētu (droši vien būs vietā atcerēties kādu atēnieti, kurš līdzīgā kārtā pieteica karu “tīrajam zinātniskumam” – Sokrātu, kurš personisko egoismu padarīja par morāles problēmu).

2 Atbildes

Subscribe to comments with RSS.

  1. vivsne said, on Aprīlis 28, 2008 at 2:55 pēcpusdienā

    Interesanti lasīt tavus rakstus.

  2. pandaselephants said, on Aprīlis 28, 2008 at 3:07 pēcpusdienā

    Es tikai izrakstīju no grāmatas. Bet paldies.


Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: