Vai catar coquinho.

Ķīniešu leģenda ”Gara stiprums”

Posted in Atpūta, Uncategorized by vivsne on Aprīlis 5, 2008

Senseno laikos Ķīnas Ziemeļos dzīvojusi milžu cilts, tās vadonis saucies Kuafu- tāpt kā viņu cilts.

Kuafu bijis tik liels, ka ne vienu salīdzināt tik stiprs, ka viņa spēks nekā izsmelt.

Kamēr Saule mēroja ceļu pa debesjumu, milzis nepārtraukti cīnījās ar plēsoņām, atvairīdams tos no milža mitekļa. Kad pienāca bezgala garā nakts, no kalna plaisām izlīda citi briesmoņi- spoki un mošķi, kuriem no dienestgaismas bija bail.

Nebeidzami cīniņi nogurdina pat milzi- vadonis pagura, bez atpūtas apsargājot savu cilti.

Arī ļaudis žēlojās, turklāt vairāk par dienas nekā par nakts draudiem : Saule dažkārt pārmēru kaltējot- izžūstot ne tikai zeme un graudaugu saknes, pat upes svēlmi izsausējot!

Vajadzēja Sauli saukt pie kaut kādas kārtības :stingri noteikt, cik spoži spīdēt, taču galvenais- neļaut pazust aiz horizonta! Sauli noķert. Pārmācīt un pierunāt pareizi uzvesties- tāds bija milža Kuafa plāns. Viņš tik ļoti ienīda tumsu un nakti, ka apņēmības pilns viens pats devās cīniņā ar ugunīgo bumbu.

Kādurīt viņš jau pirms ausmas labi izstaipīja garās kājas, izvicināja milzīgās rokas un sāka skriet. Pasauli zem sevis tricinot, Kuafu patiešām skrēja neticami žigli- ar tūkstoš jūdžu ātrumu- pāri kalniem un upēm. Saulei uz rietu laižoties, pietrūka pavisam maz, labi ja rokas stiepiena, lai bēgli saķertu.

Saule svelmējoši ieskatījās drosmīgā milža sejā- viņa acis aizmigloja necaurredzama raksti, kaklā iecirta mežonīga sāpe.

Aiz dziedējošām sāpēm Kuafu saļima. Attapās tikai tad, kad ap viņu jau klājās krēslas palagi. Starp tiem vizēja Huanhe upes ūdeņi- vienīgais glābiņš no dedzinošās svelmes un nepanesajām slāpēm. Viens divi- un upe bija sausa! Nesalaužamais gribasspēks tumsas nīdēju trenca tālāk. Lai atgūtu fiziskos spēkus, milzis, sasniedzis Viehas ui, noliecās pie tās ūdeņiem. Nav skaidri zināms, vai upe kļuva sausa, taču arī ar šo ūdens malku Saules gūstītajām nebija gana- un pienāca kārta Dadzeli ūdeņiem…

Dūša trieca spēkavīru uz priekšu, bet kājas vairs neklausīja : zibeņiem šķīstot, pērkoniem grandot, Kaufu nespēkā nokrita…..Saules pēdējais rieta stars kā samierinošs glāsts pārslīdēja mirstošā milža sejai.

Pēc Kaufu nāves viņa milzīgais ķermenis kļuva par Kaufu kalnu. Pa e\eļam paķertais spieķis par- persiku audzi.

Milža pēcteči sāka apdzīvot kalna pakāji, viņiem dzima dēli un meitas, nomainīja paaudzes. Tā izveidojās ciems, ko mūsdienās sauc par Kuafu Jin ciemu.

Arī citviet pasaulē var sastapt ļaudis, kuri cildina gribasspēka pārākumu pār fizisko spēku : vienmēr būs mērķi, pēc kuriem vērts tiekties, pat ja tie cilvēku sadedzina.

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: