Vai catar coquinho.

7. veidi kā pārstāt būt nelaimīgam

Posted in Pašizaugsme by liiwa on Aprīlis 4, 2008

Laimīga dzīve – tā ir idille, kura raksturīgi trīs veida mērījumi:

  • materiālais
  • personības
  • emocionālais

Citiem vārdiem to varētu raksturot, lai cilvēks būtu laimīgs, ir jāmāk sasniegt savi mērķi, saglabājot labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, saglabāt labu reputāciju, neziedojot savu iekšējo harmoniju. Cilvēki jau sen ir pārliecinājušies, kad iegūt laimi nav nemaz tik viegli. Aristoteļa viena no gudrībām māca: “ Gudrinieks netiecas pēc labumiem, viņš tiecas izbēgt no ciešanām.” Kas tad būtu jādara, lai nejustos nelaimīgs?! Lūk, daži ieteikumi

1. Izlem, kas padodas vislabāk

Viss nemaz nav tik vienkārši kā liktos. Kā rakstīja izcils franču filozofs Alens: “Vajag gribēt būt laimīgam un censties visiem spēkiem kļūt par laimīgu cilvēku. Ja cilvēks ieņem tādu kā novērotāja pozu un gaida, kad plaši atvērtajās durvīs kādu dienu parādīsies laime, tad var sanākt tomēr gluži pretējs efekts, tajās parādīsies nelaime.” Mazāk psiholoģiskās enerģijas patēriņu no mums prasa nonākšana nelaimes apskāvienos. Toties, lai pagarinātu labklājību, nepieciešama piepūle. Cilvēku viena no galvenajām atšķirībām vienam no otra ir , cik katrs ir spējīgs justies laimīgs. Bet ir arī kopīgi faktori visiem cilvēkiem. Rodas priekšstats , kad evolūcija ir vairāk nobīdīta uz negatīvu emociju attīstību, jo tās it kā palielinot izdzīvošanas iespēju. Bailes iedvesmo bēgt vai pieņemt cīnīšanos, naids biedē pretiniekus vai sāncenšus, bēdas izsauc līdzjūtību. Lai gan daba vairāk uztraucas par mūsu izdzīvošanu, bet diemžēl mazāk rūpējas par dzīves kvalitāti. Pozitīvas emocijas vairāk vai mazāk tomēr ir vienveidīgas, bet tās ir mazāk noturīgas un prasa vairāk psiholoģiskās enerģijas.

2. Neatstāj pārāk daudz vietas nelaimēm!

Tā kā negatīvās emocijas rodas tikai laiku pa laikam, ilgst neilgu brīdi un ne pārāk stipri sagrauj mūsu ikdienas dzīvi, varētu sagaidīt, kad tomēr tās pāries pašas no sevis. Ļaujot vaļu negatīvām emocijām, mēs tās vēl jo vairāk pagarinām. Agrāk cilvēki ticēja žēlabām: piemēram, ja pažēloties kādam, tad var atvieglot savas ciešanas. Bet patiesībā biezi vien tāpat gadās otrādi: patstāvīgas un bezatbildīgas žēlabas var padarīt cilvēku, kurš žēlojas, par dzīves apstākļu upuri. Bet nelaime pati sevi baro, jo vairāk mēs tai padodamies, jo ilgāk tā ilgst. Un vēl piedevām, ja mēs nonākam nelaimes rokās, tad atraidošu emociju laikā ierobežojumi pakāpeniski pāraug uzstājīgā negatīvā pasaules uztverē. Un visbeidzot mēs tādā veidā apgādājam sevi ar negatīvu emociju atgriešanos. Sen zināms, kad depresijas laikā rodas daudz recidīvu un skumjam noskaņojuma mēdz būt tendence atgriezties.

3. Rūpējies par sevi it īpaši brīžos, kad lietas neiet kā vēlētos

Vēl viena banalitāte? Diemžēl reālajā dzīvē tūkstošiem cilvēku to atraida ar savu uzvedību. Vairums cietēju no bailīguma un depresijas vienalga rīkojas pretēji. Ar ko tad viņi sev nodara sliktu?! Ar to kad izlaižas paši (pārstāj tikties ar draugiem, pamet novārtā savus hobijus utt.) un jo grūtāk viņiem kļūst atkal savākties. Rodas tāds kā noslēgts aplis. Nodarboties ar sev mīļu nodarbi, kad pašam ir problēmas, nav pats labākais risinājums, jo cilvēks zaudē vēlmi. Lai gan populāri darbi liecina, kad šo vēlmi vajag atmodināt, pieliekot visas pūles (gluži kā gadījumā ar noslāpušu motoru, kuru atkal no jauna vajag iedarbināt). Tikai nevajag maldīties attiecībā uz gala mērķi, kad mums klājas slikti, patīkamu nodarbju uzdevums noslēdzas ar to, nevis lai padarītu mūs laimīgus, bet gan, lai neļautu nelaimei mūsos iesēsties vēl dziļāk un paplašināties.

4. Centies izbēgt no perfekcionisma un netiekties pēc laimes, lai arī ko tas nemaksātu

Savās pārdomās par laimi, Gustavs Flobērs rakstīja: “Vai tu jebkad esi aizdomājies, cik daudz asaru tika izraudāts šī šausmīgā vārda dēļ? Bez tā mums būtu vieglāk dzīvot un mierīgāk gulēt.” Rakstnieku domas nav jāizprot burtiski, tomēr tās mudina aizdomāties. Laimes meklējumiem nav jākļūst par uzbāzīgu stāvokli, bet tiesības katram cilvēkam būt laimīgam nedrīkst kļūt par tādu kā pienākumu būt laimīgam, lai ar ko tas nemaksātu. Starp citu, sajūta būt nelaimīgam, kura ir cilvēces eksistences neatņemama sastāvdaļa, var tomēr dažreiz būt noderīga. Tā liek mums aizdomāties par to, vai mēs dzīvojam pareizi, vai arī mudina mūs palūkoties acīs nepatīkamām patiesībām. Mēs diemžēl nevaram izbēgt no satikšanās ar nelaimēm, bet tomēr mūsu spēkos ir pārstāt baidīties un gūt sava veida labumu.

5. Izbaudi laimes mirkļus

Pats labākais un tajā pašā laikā pats patīkamākais ierocis cīņā ar nelaimēm ir, pēc iespējas vairāk gūt labumu no tiem laimīgajiem mirkļiem, kurus mums dāvā liktenis. Brīnišķīga vakcīna pret to, kad jūties nelaimīgs, ir baudīt tos laimes mirkļus, kas norisinās mūsu dzīvē un censties šīs sajūtas padarīt daudz stiprākas, lielākas un spilgtākas. Mūsdienu franču filozofs Andrē Komte–Sponville runā par to, “cik neticami grūti ir būt laimīgam, kad tev viss kārtībā.” Negaidīsim, kad dzīves pavērsieni atgādinās par dzīves skaistumu un piespiedīs nožēlot to, kad mēs ar dzīvi neizrīkojamies labāk. Un tādēļ, noteikti ievēro šo vienu ieteikumu no senākā un gudrākā filozofa: “ ķer momentu (carpe diem), priecājies par to, kas tev šodien ir!”

6. Domā par ikdienas rūpēm, bet nedrīkst tajās ieciklēties

Nervozu cilvēku psihes pētījumi liecina par to, kad viņu galvās nepārtraukti grozās nepatikšanas, lai gan tās nepalīdz rast izeju no situācijas. Lieta jau ir tāda, kad uztraukuma sajūta ir radīta, lai dotu trauksmes signālu, piesaistītu mūsu uzmanību problēmai. Tā nav domāta, lai uztvertu pasauli vai paplašinātu mūsu problēmas. Tā pamatā ir iemācīt cilvēkiem pieņemt savas nelaimes kā problēmas, kuras prasa risinājumu nevis nolādēšanu. Šajā gadījumā tiek izmantota tā saucamā “ sokratiskā metode” , kuras pamatā ir jautājumu uzdošana par mūsu satraukumiem: kam ir sakars ar faktiem, kas rodas no manas notikumu interpretācijas vai gaidām? Vai man palīdz, kad patstāvīgi dzīvoju ar baiļu sajūtām? Kāds ir manu katastrofu scenārijs? Kāda ir iespējamība, kad tā ar mani notiks? Metode tomēr ir grūta, bet tā darbojas.

 

7. Nekultivē sevī naidīgas emocijas

Atvēlot sevī pārāk daudz vietas negatīvām naidīgām emocijām, tas ir izskaidrojums nelaimju cēlonim. Šīs emocijas bieži vien ir stipras un tendētas uz noteiktiem cilvēkiem (naids, rūgtums, greizsirdība utt.). Bieži vien tās attīstās, jo mēs pirmajā vietā izvirzām nepieciešamību pierādīt savu taisnību (“ Viņiem nav taisnība, tiem jābūt sodītiem”), ziedojot savu vēlmi justies labi (“ Es pirmais no tā ciešu, tā kā nepieciešams padomāt, ko es varu lietderīgu izdarīt, lai pēc tam pārslēgtos uz ko citu”). Citos gadījumos negatīvās emocijas izskaidrojamas ar satraukumu, kuru mēs izjūtam pret cilvēcisko nebūtību; šīs emocijas liek mums paskatīties uz pasauli un tās iemītniekiem ciniski: “Nu ja viņa sevi uzskata par skaistu…” Labestības trūkums bieži vien ir nelaimes cēlonis.

 

Viena atbilde

Subscribe to comments with RSS.

  1. vumi said, on Aprīlis 5, 2008 at 9:34 priekšpusdienā

    Mhm.. un vēl saka, lai būtu laimīgs nevajag daudz.. Paskat, 7 lietas jau sanāk. =p principā varu piekrist šim rakstam, daudzas no šīm 7 lietām cilvēkam jau automātiski ieprogrammētas, tāpēc uz mani šis raksts nav attiecināms, jūtos laimīgs un apmierināts ar dzīvi.🙂


Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: